Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.51/52 (158/159) 2008. gada 17. decembris
            

  Aktuāli | Latvijai būs jāsaspringst vairāk

Latvijā teju uz pusi zemāks dzīves līmenis par Eiropas vidējo
AIGA PELANE, INGUNA UKENĀBELE, BNS, – speciāli "Komersanta Vēstnesim"


Foto: Boriss Koļesņikovs, "LV"

Aiga Pelane

    

Lai arī jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis vairākus gadus pēc kārtas ir lepojušās ar straujiem ekonomikas izaugsmes tempiem, to dzīves līmenis joprojām būtiski atpaliek no veco dalībvalstu rādītājiem. Arī tagadējā ekonomiskā situācija Latvijā ļauj prognozēt, ka savulaik rožainie solījumi par Eiropas vidējā dzīves līmeņa sasniegšanu turpmāko desmit gadu laikā, visticamāk, tā arī paliks sapņi vien.



Uz kredīta iegādātie dzīvokļi un mašīnas, lieli televizori un ledusskapji, kas piepildīti ar pārtikas krājumiem, skapji, kas vai lūst no drēbju kalniem, algas pielikumi, prēmijas un ceļojumi uz eksotiskām zemēm - vismaz daļa Latvijas iedzīvotāju šādi iluzori mēģināja pietuvināties pārtikušajai dzīvei pēc Eiropas standartiem. Kādu laiku tas daļai izdevās, taču tagad, mainoties ekonomiskajai situācijai, patēriņam ņemtie kredīti jaunajiem eiropiešiem liek justies nestabili un, šķiet, krīzes spiediens uz viņu maciņiem būs daudz sāpīgāks nekā vecajiem eiropiešiem. Jo arī latvieši naudu izaugsmes laikā nav krājuši, un līdz ar to nav izveidots stabils pamats, kas ļautu lielai daļai nemainīt savu dzīves standartu arī sliktos laikos.

Latvijā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju - rādītājs, pēc kura valstis tiek sarindotas noteiktā kārtībā pēc tajās esošā dzīves līmeņa, - pēdējos gados ir audzis. 2000.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās bija 2002 lati, 2004.gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES), šis rādītājs jau bija 3214 lati, bet pērn - 6132 lati. Dzīves līmenis ir audzis, taču šogad cilvēkiem reālie apstākļi ir kļuvuši sliktāki. Iesākumā cēlonis tam bija augstā inflācija (strauji bija cēlušās cenas virknei preču, un tādējādi būtiski palielinājās tēriņi, mazinot reālos ienākumus), turpretī tagad dzīves līmeni apdraud ekonomiskās aktivitātes mazināšanās, kas nes līdzi arī bezdarba pieaugumu un ienākumu kritumu.

"Ja šogad un nākamgad IKP kopumā samazināsies par 7%, apmēram tādi šobrīd ir Finanšu ministrijas un komercbanku bāzes scenāriji, tad arī ienākumi samazināsies apmēram tikpat, bet patēriņš - vēl vairāk, jo recesijas laikā vienmēr pieaug uzkrājumi. Eiropā arī ir recesija, taču tā nebūs tik dziļa, tāpēc dzīves līmeņu atšķirības palielināsies," norāda "Swedbank" vadošais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

 

Baltieši Eiropā - maznodrošināti

Visas trīs Baltijas valstis tādā rādītājā kā IKP uz vienu iedzīvotāju starp ES valstīm stabili atrodas saraksta beigu daļā. Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju veido vien 58% no vidējā rādītāja ES, Lietuvā - 60%, bet Igaunija ir sasniegusi labāku rādītāju - 72% no vidējā rādītāja ES - liecina Eiropas statistikas biroja "Eurostat" dati. Vēl sliktāka situācija kā Latvijā šajā ziņā ir vien Polijā, Rumānijā un Bulgārijā. Savukārt visbagātākā valsts ir Luksemburga, kur IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedz vidējo ES rādītāju 2,7 reizes.

"Nedomāju, ka Latvijā situācija ir tik slikta. Mums ir liels ēnu ekonomikas īpatsvars un to oficiālajā statistikā neskaita. Reāli, manuprāt, tikai nedaudz atpaliekam no Igaunijas, bet Lietuvai tomēr esam priekšā," uzskata "SEB bankas" ekonomists Andris Vilks. Pēc viņa domām, Igaunijas panākumi augstākā dzīves līmeņa sasniegšanā ir saistāmi ar spēju ātri reformēt sistēmu un veidot caurskatāmu un efektīvu valsts pārvaldi. Ekonomists gan arī norāda: lai sasniegtu vidējos ES rādītājus, Rīgai un Rīgas rajonam nu jau būšot vajadzīgi aptuveni 12-15 gadi, bet reģioniem - vēl vairāk - ap 20-25 gadi.

Taču, lai arī pirms kāda laika politiķi runāja par Latvijas vēlmi tuvināties Skandināvijas labklājības līmenim, tad reāli līdz tā sasniegšanai vēl tālāks ceļš ejams nekā līdz vidējiem ES rādītājiem, uzskata A.Vilks. Eksperts uzsver: "Manuprāt, šī ekonomiskā krīze ļauj arī mums piedzīvot turpmāk labus izaugsmes tempus un dzīves līmeņa kāpumu panākt daudz straujāk. Tas viss atkarīgs no mums pašiem - ja pratīsim izmantot šo situāciju, lai sakārtotu atbalsta mehānismus uzņēmējiem, izveidotu efektīvu valsts pārvaldi, efektīvi izmantotu Starptautiskā Valūtas fonda līdzekļus, ko vēlamies saņemt, tad situācija jau 2010.gadā var būtiski mainīties uz labo pusi," saka ekonomists. A.Vilks uzskata, ka Latvija spēj elastīgi piemēroties jaunajiem tirgus nosacījumiem, turklāt tagad arī ražošana atkal paliek lētāka, līdz ar to - konkurētspējīgāka.

Pašreizējā ekonomiskā situācija nepārprotami liek secināt - nākamgad vairumam valsts iedzīvotāju dzīves līmenis tikai samazināsies, jo valsts pārvaldē strādājošajiem vien algas tiks samazinātas par 15%. Tiek lēsts, ka šiem valsts soļiem varētu sekot arī uzņēmēji.

 

Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem

Taču Baltijas valstīm būtiski ir ne tikai palielināt teorētisko dzīves līmeni, audzējot IKP uz vienu iedzīvotāju, bet ne mazāk svarīgi ir samazināt plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, kas Latvijā ir jo īpaši liela. Situācija, ka bagātākie paliek bagātāki, bet nabagie - nabagāki, rada būtiskas sociālas problēmas. Turklāt sarežģījumi rodas visai tautsaimniecībai kopumā. Tikai pārticis un stabils vidusslānis krīzes situācijās daudz mierīgāk reaģē uz notiekošo un spēj uzturēt ekonomikas funkcionēšanu, strauji nesamazinot savus izdevumus.

"Eurostat" aplēses liecina, ka ienākumu atšķirība starp 20% bagātāko valsts iedzīvotāju un 20% nabadzīgo Latvijā ir nedaudz lielāka par sešām reizēm. Vēl lielākas dzīves līmeņa atšķirības Eiropas Savienībā ir tikai Portugālē, kur starpība ir septiņas reizes. Nedaudz mazāka, bet tuva sešām reizēm, plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem ir arī Igaunijā, bet Lietuvā dzīves līmeņa atšķirības ir mazākās Baltijā - vairāk nekā četras reizes. Vismazākā plaisa sabiedrības ienākumu līmenī ir Slovēnijā, Zviedrijā, Ungārijā un Dānijā.

Eiropiešu dzīves kvalitātes pētījums liecina, ka Latvijas mājsaimniecību ienākumi ir 42% no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā. Lietuvā tie veido 41%, bet Igaunijā - 49% no vidējiem eiropiešu mājsaimniecību ienākumiem. Dati gan ir par 2006.gadu, bet pēdējā laikā nekas būtiski nav mainījies. Bulgārijā un Rumānijā vienas mājsaimniecības ienākumi ir vien 34% no vidējā ES rādītāja, bet jau minētajā Luksemburgā viena mājsaimniecība saņem 2,3 reizes vairāk par vidējo ES mājsaimniecību.

 

Latvieši jūtas vissliktāk

Kopumā Baltijas valstu iedzīvotājiem apmierinātība ar dzīvi ir visai zema. Eiropā veiktie pētījumi liecina, ka 10 punktu skalā Latvijas iedzīvotāji savu apmierinātību ir novērtējuši viszemāk - vien ar sešiem punktiem. Lietuvas iedzīvotāji savu dzīves līmeni novērtējuši ar 6,3 punktiem, bet Igaunijas - ar 6,7 punktiem. Visneapmierinātākie ar dzīvi ir Bulgārijas iedzīvotāji, kuri likuši vien piecus punktus, bet virs astoņiem punktiem savu dzīvi vērtē Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Nīderlandes un Luksemburgas iedzīvotāji.

"Latvijā cilvēki jūtas arvien sliktāk. Tā liecina arī mūsu uzņēmuma veiktās aptaujas," atzīst tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Taču viņš arī norāda, ka bieži vien cilvēki problēmas paši saasina. "Šeit es gribētu runāt par tādu fenomenu kā pareģojumi, kas piepildās tāpēc vien, ka ir izteikti. Visi runā - kļūst arvien sliktāk, un tā arī notiek, jo cilvēki neko nevēlas darīt, lai situāciju mainītu. Visi gaida, kad valdība atnesīs labklājību. Retais apzinās, ka pašam vien jāiet un jāstrādā, jāceļ tas savs individuālais dzīves līmenis," piebilst A.Kaktiņš.

 

Pats savas laimes kalējs

Straujais Latvijas ekonomikas pieaugums iepriekšējos gados pamatā balstījās uz patēriņu. Lai arī brīvi pieejamie kredītresursi nodrošināja labāka dzīves līmeņa atribūtus, šajā laikā vietējā ražošana un produktivitāte būtiski neauga. Tādēļ dzīves līmeņa pieaugums tagad ir izrādījies milzis uz māla kājām, jo daudziem jauno mājokļu un mašīnu īpašniekiem ļoti sūri nākas rēķināt, kā atdot savulaik ņemtos kredītus ekonomikas lejupslīdes laikā, kad vairs dāsni netiek solīti algu pielikumi un jauni aizdevumi, bet vairāk nākas satraukties par iespēju zaudēt darbu.

Arī uzkrājumi, kas palīdz noturēt ierasto dzīves ritmu, iepriekš ir veidoti minimāli. "Swedbank" savulaik veiktais pētījums liecina, ka 72% Latvijas iedzīvotāju uzkrājumiem novirza vien 2% no ikmēneša ienākumiem. Pasaules pieredze liecina, ka minimālais apjoms, kurš būtu jāuzkrāj, lai justos droši krīzes situācijās un vecumdienās, ir vismaz 5% no ikmēneša ienākumiem. Ne velti pērn vēl vienas finanšu struktūras - "Latvijas Krājbankas" - pētījums liecināja, ka 40% Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu veidošanu uzskata par nesaprātīgu rīcību.

"Sabiedrības dzīves līmenis pieaug līdz ar darba ražīgumu, taču šīs patiesības atkārtošana vien nepalīdzēs. Kā celt darba ražīgumu - atbildes uz šo jautājumu ir tikpat daudzveidīgas un komplicētas kā visa dzīve. Uz šo jautājumu katram uzņēmumam un katram darbiniekam ir sava atbilde. Vienam tā ir došanās uz kvalifikācijas celšanas kursiem, citam mācīšanās caur darīšanu, citam jaunu ražošanas iekārtu iegāde," uzskata P.Strautiņš. Viņš piebilst, ka mūsdienās ir ļoti populāri sludināt visu pasaules problēmu atrisināšanu ar kārtējo piecu vai desmit punktu plānu: "Taču es nevēlos piedalīties sabiedriskās diskusijas degradēšanā. Nav un nevar būt vienkāršu, bez lielas piepūles un ieguldījumiem īstenojamu pasākumu darba ražīguma celšanai, kas turklāt būtu derīgi visiem. Ja tādas iespējas būtu, visas ekonomiskās problēmas pasaulē jau būtu atrisinātas."

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas