Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.4 (111) 2008. gada 23. janvāris
            

  Biznesa kāpnes | Par karjeru kultūras menedžmentā

"Man patīk darīt to, ko neesmu darījusi nekad"
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Leonarda uz tikšanos ar "Komersanta Vēstnesi" Ķīpsalas hallē atskrien pēdējā brīdī. Pār plecu divas palielas un, kā redzams, pasmagas somas, galvā draiska berete, zem kuras vējo draiskas matu cirtas, un līdz ar viņu plašajā vestibilā ieveļas dzīvesprieka un nemiera vilnis. Pēc brīža sāksies mūzikla "Les Misérables" (pēc Viktora Igo romāna "Nožēlojamie") mēģinājums, kurā viņa tēlo vienu no galvenajām lomām - dzīves rūpju nomāktu un varbūt tādēļ nežēlīgu pamāti, bet dienas pirmais cēliens pavadīts sapulcē, spriežot par Lielās mūzikas balvas 2007 pasniegšanas ceremoniju, kas vēl tikai projekta stadijā un kuras producente ir LEONARDA ĶESTERE-KĻAVIŅA. Šīs ir viņas dzīves divas lielās misijas, kuras itin labi sadzīvo līdzās: būt aktrisei un vērienīgu pasākumu producentei.



"Māksla ir greizsirdīga"

"Jau no Ziemsvētkiem koncentrējos tikai šim uzdevumam - Tenardjē kundzes lomai mūziklā, kur man jādzied piecās izrādēs. Cenšos domāt tikai par pirmizrādi, jo māksla ir greizsirdīga. Ir jākoncentrē spēks, iztēle un meistarība kompleksam uzdevumam, jo dziedāt uz skatuves ar orķestri pilnā aktierspēles intensitātē, turklāt tik lielā zālē ar vairāk nekā 3000 skatītājiem - tas prasa gluži citu piemērošanos. Te stājas spēkā nosacījumi par vokālista dienas režīmu - ir pietiekami daudz jāguļ, jāatpūšas, jāsasprindzina sevi galvenajam uzdevumam," teic Leonarda.

Taču domāt tikai par radošo darbu neizdodas, jo sevi aktīvi piesaka dzīves otra, lietišķākā puse. "Līdztekus nāk citi darbi, bet liktenis ir tik labi nokārtojis, ka Lielā mūzikas balva, kuras pasniegšana notiks 5.martā Latvijas Nacionālajā operā, manā dienaskārtībā laužas palēnām." Vienlaikus Leonarda atzīst, ka no vilinošiem priekšlikumiem nereti nākas atteikties, jo "nevar visu viens cilvēks, nevar un nevajag. Projekti pārklājas, un, kaut arī tos ļoti rūpīgi plānoju, vienā brīdī var sanākt vairāki kopā, jo dzīve mēdz ienest savas korekcijas. Bet dzīvot šajā saspringtajā grafikā ir mans darbs. Nav laika iekrist rutīnā un nekas neapnīk. Vienīgais, kas ir jāmācās - kļūt arvien labākai vadītājai. Un izveidot labu profesionālu komandu."

 

"Varbūt būtu nopelniem bagāta aktrise"

No radošo profesiju ļaudīm ļoti daudz ir dzirdēts, ka "mana dzīve ir uz skatuves vai televīzijā" un viņi nespēj saskatīt savai pastāvēšanai jēgu ārpus šī radošā ietvara. Leonarda apzināti to atstājusi tikai kā nozīmīgu savas esības daļu. Par galveno izvēlējusies lielu kultūras pasākumu idejas izstrādātāja un projekta vadītāja jeb producenta lomu, kas prasa ļoti lielu precizitāti, arvien jaunu zināšanu apguvi pat sīkumos, sadarbību ar ļoti plašu cilvēku loku ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās un, beigu beigās, prasmi veidot un izprast tāmes, izteikt savu ideju skaitļu valodā. Viņa savā karjerā veidojusi ļoti atšķirīgu posmu, ja atskatāmies kaut vai uz Leonardas dziedāto Ziemeļmeitu rokoperas koncertuzvedumā "Lāčplēsis". Šo izvēli noteica gan vēsturiskie apstākļi, gan Leonardas rakstura īpašības.

"Teju, teju radošo industriju politika ir jāuzliek uz papīra un jāprezentē valdībai. Tajā ir jāparedz, ka kultūra ir nopietna industrija, turklāt arī pelnītāja."

"Tajā brīdī, kad mainījās sabiedriskā iekārta - pārgājām no sociālisma uz kapitālismu, es arī sevi mentāli pārdefinēju. Ja sociālisms būtu turpinājies, es, visticamāk, būtu veiksmīga, normāla aktrise, varbūt jau nopelniem bagātā skatuves māksliniece," Leonarda smejas. "Man droši vien būtu vairāk bērnu, jo aktrisei tajos laikos maksāja vienādi daudz - vai viņa spēlēja, vai nespēlēja. Es neesmu vienīgā, kas deviņdesmito gadu sākumā pārdomāja, vai ir vērts eksistēt tukšā teātrī. Bet man bija papildu faktors - ļoti laba izglītība (paldies vecākiem un vecvecākiem, kuriem ar mani bija ļoti jācīnās, jo visam biju pret!)."

 

"Biju ļoti aizņemts bērns"

Leonarda mācījās Rīgas 50.vidusskolā, kur augsto prasību dēļ slodze bija ļoti liela. "Ko tas devis, var secināt, aplūkojot skolas beidzēju sarakstu - tajā ir gan Valsts prezidents, gan lielu uzņēmumu vadītāji un īpašnieki, gan svarīgas amatpersonas. Skolā valdīja izdzīvošanas kritēriji - tie, kas "nevilka līdzi", bez žēlastības tika atskaitīti un varēja pārdomāt savu dzīvi. Skolēnos tika kultivēta sevis pierādīšanas griba. Man nebija talanta eksaktajos priekšmetos, tāpēc nācās smagi cīnīties, lai nebūtu starp sliktākajiem, jo mums klasē bija tādi ģēniji, kam bija teicamas atzīmes visos priekšmetos. Ņēmos kā traka, lai eksaktajos būtu vismaz labā līmenī."

No sešu gadu vecuma meitene mācījās Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, kurā arī "bija vienas vienīgas ieskaites un eksāmeni".

"Kad man bija četri gadi, radio bērnu ansamblī "Dzeguzīte" mani izbrāķēja un vecmāmiņa Tamāra Kļaviņa, kas bija ilggadēja pasniedzēja Konservatorijā, to ļoti ņēma pie sirds, dīdīja veselu gadu, un nākamajā uzņemšanas reizē uzreiz tiku solistes godā. Spēlēju klavieres, tad flautu un man labi veicās. Bet, kad Dita Krenberga vinnēja Prāgas konkursā, ļoti apvainojos - ja viena meitene, slavena flautiste, Latvijā jau ir, tad man to vairs nevajag! Tā flautu noliku malā un iestājos aktieros, izturot megakonkursu, kāds tolaik bija. Pasniedzēji bija ļoti prasīgi - Pēteris Lūcis, Māra Ķimele, Anita Garanča, Tamāra Ēķe un citi, un atkal vajadzēja cīnīties par sevi, jo ļoti gribējās būt labai un režisoru gribētai aktrisei."

 

"Nedisciplinēta vide mani tracina"

"Mani vecvecāki bija mūziķi, mamma - aktrise Astrīda Vecvagare. Es redzēju Jaunatnes teātra drūmās beigas, to, kā talantīgus cilvēkus vienkārši palaida uz ielas, un reizi par visām sapratu, ka teātra mākslinieks ir vērtība tikai tajā brīdī, kad viņš ir slavas augstumos: skatītāju atmiņa ir īsa, pāri nepaliek faktiski nekas. Bet tas nebija galvenais, kas lika pārvērtēt nākotni.

Tolaik strādāju Valmieras drāmas teātrī, kur notika celtniecība, mums nebija savas skatuves, braukājām viesizrādēs "pa čužiem" - brīvdabas izrādēs, nekurinātos kultūras namos. Valentīns Maculēvičs, Pēteris Lūcis, Māra Ķimele un citi taisīja ļoti labas izrādes, bet valdīja arī nomāktība un dzeršana. Bet es nebiju radusi dzīvot bez mērķa, nedisciplinēta vide mani tracina, un acīmredzot arī tādēļ es izdomāju darīt kaut ko tādu, kas to sakārtotu, kļūt par mākslas organizatoru, menedžeri. Tolaik nopietna problēma bija arī tā, ka aktieriem vajadzēja domāt, kā ārpus teātra pelnīt naudu un sevi uzturēt. Kad visa ģimene no Valmieras pārcēlāmies uz Rīgu, es pieņēmu piedāvājumu strādāt Britu padomē."

"Domāju, ka varētu sastādīt arī valsts budžetu, bet man ir ļoti svarīgas šīs mākslas brīvdienas."

Šo darbu Leonarda ieguva, galvenokārt pateicoties teicamajām angļu valodas zināšanām. Bet priecīgais pārsteigums bija tas, ka viņa nonāca priekšzīmīgi organizētā darba vidē, kas tolaik Latvijā bija diezgan liels retums un pretstats iepriekš pieredzētajam. Kad gadus trīs biju nostrādājusi (šo darbu varēju savienot ar piedalīšanos izrādēs, piemēram, mūziklā "Meža gulbji" Dailes teātrī), man piedāvāja mācīties Londonā. Nebija viegli būt gadu prom no ģimenes, no deviņgadīgā dēla, bet tas bija apzināts solis, ko nespēju nožēlot, jo tagad projektu vadīšanā esmu profesionāle, bet dēls novērtē to, ko esmu panākusi."

 

"Doktora darbs - mans lielais dzīves uzdevums"

Pēc mācību beigšanas Leonardu strādāt Nacionālajā operā uzaicināja Andrejs Žagars, un viņa par šo laiku ir priecīga un lepna. "Kopā ar savu kolēģi Brigitu Strodu, no kuras ļoti, ļoti daudz iemācījos, strādāju starptautiskajā un attīstības nodaļā; tas bija liels izaicinājums, jo cits pēc cita bija arvien jauni projekti, kurus producēju. Piemēram, viencēliena baletu "Šeherezāde". Togad notika arī pirmais Rīgas Operas festivāls - vēl līdz šim brīdim ievērojamākais kultūrtūrisma notikumsRīgā."

No operas jauno producenti uzaicināja par mācībspēku augstskolā - Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studiju programmā izglītot jauno kultūras menedžeru paaudzi. "Lekcijas lasu ar milzīgu prieku un tagad mēģinu koncentrēties un atrast brīvus brīžus - man ir jā-rak- sta doktora darbs. Tas tagad ir mans lielais dzīves uzdevums." Tas tiek it kā vienkārši pateikts, bet vārda dalīšana zilbēs liecina par apņemšanos, un nav šaubu, ka viņa to izdarīs, gluži tāpat kā Londonas City University biznesa skolā ieguva maģistra grādu.

"Tas ir liels pagodinājums būt par pasniedzēju savā nozarē, jo kultūras menedžmentā teorija vien nekam neder, ir jāspēj ar savu darbību pierādīt, ko un kā ir iespējams izdarīt, piedaloties arī kultūrpolitikas veidošanas un ieviešanas procesos. Šī pieredze studentiem ir akūti vajadzīga."

 

"Ir jāprot domāt, kā nopelnīt naudu"

Četri gadi Leonardai pagāja Francijas zīmē. Viņa bija plašu sabiedrisko rezonansi guvušo festivālu "Pārsteidzošā Latvija" un "Francijas pavasaris" producente. Tie bija vērienīgi starptautiski pasākumi ar valsts pirmo personu piedalīšanos, kas mazās Latvijas vārdu aiznesuši lielajā pasaulē. Leonarda organizēja arī lielu pasākumu "Arēnā Rīga" Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vizītes laikā Rīgā. Viņa gan uzsver, ka šie lielie darbi ir pa spēkam tikai saliedētai komandai, viens nav cīnītājs.

"Mēs to darījām vesela komanda, un Francijas paraugs kultūras sezonu organizēšanā Latvijas profesionāļiem bija vislabākā mācību stunda. Arī visām iesaistītajām ministrijām - kultūras, ārlietu un ekonomikas. Arī pašvaldībām! Paldies Dievam, ka Latvijā ir atskārtuši, ka labs ekonomikas attīstības instruments ir arī kultūra, ka tieši tā ir āķis, uz kura labu partnerattiecību burkāns vai tārpiņš jāuzliek. "Francijas pavasara" programmu varēja īstenot kultūras, politiskās un ekonomiskās dimensijas ciešā sazobē. Mums ir Nacionālās attīstības plāns ar cilvēku centrā, un tā īstenošanā ir iesaistītas visas minētās jomas. Bet plaši ir izvērsta kultūras apmaiņas sadarbība arī ar citām valstīm, piemēram, šogad būs kultūras apmaiņas pasākumi ar Vāciju un Krieviju."

Te noskaidrojas arī jautājums - cik daudz kultūras menedžeru Latvijā ir vajadzīgs, vai kultūras pasākumu tirgus mūsu valstī tomēr nav pārāk šaurs. Leonarda apgalvo - ir gluži pretēji.

"Pieaugot labklājībai un brīvajam laikam, ļaudis arvien vairāk vēlas kvalitatīvu izklaidi un atpūtu. Es uzsveru - kvalitatīvu! Kad pirmās sadzīves vajadzības ir apmierinātas, cilvēks vēlas vairāk tērēt savai attīstībai, pats piedalīties procesos. Tirgus ir tik liels, cik daudz naudas cilvēki par šādiem pakalpojumiem ir gatavi maksāt.

Taču, tā kā kvalitatīvs pakalpojums prasa arī cilvēku resursus, nonākam pie secinājuma, ka to spilgto darītāju nemaz nav tik daudz. Dāsni rēķinot, var teikt, ka augsti profesionālu producentu pašlaik Latvijā ir aptuveni desmit. Bet ar menedžeriem ir vēl grūtāk - ir taču redzams, cik grūti ir atrast, piemēram, teātra vai televīzijas vadītāju. Tagad rodas arvien jaunas aģentūras, un tur arī vajadzīgi spoži savas nozares pārzinātāji.

Teju, teju radošo industriju politika ir jāuzliek uz papīra un jāprezentē valdībai. Tajā ir jāparedz, ka kultūra ir nopietna industrija, turklāt arī pelnītāja. Bet šai lietai ir divi gali - nevar to uzskatīt tikai par pelnītāju. Piemēram, simfoniskajam orķestrim nevar nedot naudu no budžeta, sakot - lai pelna paši. Nevar pieļaut, ka profesionāls radošs kolektīvs sāks taisīt tikai to, ko var viegli pārdot pūlim. Valstij jāatbalsta radošais process; ir tāda nemainīgā zona, kurai vienmēr jābūt subsidētai. Tā garantē kvalitāti un turpināmību. Bet, no otras puses, kultūras darbībai ir jābūt saimnieciskai - tas pats attiecas kaut vai uz bibliotēku. Ja tā bez maksas ir pieejama visiem cilvēkiem, pamata serviss ir par brīvu, bet, piemēram, kopēšana un citi pakalpojumi var būt maksas. Tie var nest zināmus ienākumus. Ir jāizmanto iespējas nopelnīt naudu."

 

"Man ir ļoti svarīgas mākslas brīvdienas"

Bibliotēku Leonarda nemin nejauši: no decembra līdz pat šā gada maija beigām viņa ir viena no kampaņas "Trešais tēva dēls" organizētājām. "Tā ir publisko bibliotēku attīstības kampaņa, fantastisks projekts ar ļoti lieliem mērķiem un tikpat lielu misijas apziņu. Kā sabiedrisko attiecību kompānijas "MRS grupa" konsultante esmu iesaistīta šajā kampaņā - gan intelektuāli, gan kā persona, kas uzrunā cilvēkus. Šī kampaņa vispirms bija jārada, kādam tā bija jāizdomā, sadarbojoties ar reklāmistiem, lai varētu to piedāvāt pasūtītājam - valsts aģentūrai "Kultūras informācijas sistēmas". Kampaņas nepieciešamība ir obligāta, to nosaka Bila & Melindas Geitsufonds, kasar Latvijas valsti ir noslēdzis līgumu par milzīgām investīcijām bibliotēku attīstībai - 16,2 miljoniem ASV dolāru. Latvijas valsts līdzfinansējums ir 21,2 miljoni un "Microsoft" programmatūras ziedojums - 7,9 miljoni ASV dolāru. Projektā ir iekļauta bibliotēku nodrošināšana ar moderniem datoriem, platjoslas un bezvadu interneta nodrošināšana, bibliotekāru apmācība. Paredzētas 140 mācību stundas katram bibliotekāram, un projektā iekļautas 874 publiskās bibliotēkas.

Vēl atsevišķa sadaļa ir bibliotēkas servisu nodrošinājums vājredzīgajiem. Mani šajā projektā fascinē tas, ka kampaņas rezultātā pašiem bibliotekāriem ir iespēja mainīt savu domāšanu, iegūt augstu pašnovērtējumu, jo viņi no vienkāršiem grāmatu krātuves uzraugiem kļūs par informācijas gidiem un medijiem. Tas ir liels izaicinājums ne tikai lielo pilsētu modernajām bibliotēkām, bet arī gluži mazām, kuras nav pieejamas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kur nav vietas paredzētajiem datoriem, kur ir tikai viena bibliotekāre, kam pašvaldība, iespējams, jau sen nav paaugstinājusi algu… Man šis projekts patīk arī tādēļ, ka, uzrunājot pagasta veci, var viņam pajautāt - kurā vietā prioritāšu sarakstā jums ir cilvēks? Ja viņš tomēr pateiks, ka rūpes par cilvēku stāv pāri infrastruktūrai, ceļiem, īpašumiem un visam citam, tad viņš arī sapratīs, kādēļ bibliotēka ir pagasta centrs."

Leonarda acīm zibot stāsta, kā šādā centrā gados vecākiem ļaudīm datorprasmes apgūt var palīdzēt jaunieši, kādu labumu informācijas pieejamībā un dokumentu kārtošanā internets var dot gan pagastu iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem.

"Šis darbs neiztukšo dvēseli, man patīk darīt to, ko nekad vēl neesmu darījusi, arvien mācīties. Es izstrādāju Ministru kabinetam iesniedzamo abu Francijas festivālu budžetus, kad bija jāiedomājas neiedomājamais, un visu izdarīju. Domāju, ka varētu sastādīt arī valsts budžetu," savu secinājumu Leonarda nobeidz ar skanīgiem smiekliem, bet tūdaļ nopietni piebilst: "Bet man ir ļoti svarīgas šīs mākslas brīvdienas. Man bija lieliska loma "Rīgas sargos", tagad arī jaunajā mūziklā. Šoreiz man ir liels gandarījums nodot savu laiku savas bijušās studentes Dainas Livčānes rokās. Viņa bija mana asistente mūzikas industrijas foruma "Forte Riga" klasiskajā sadaļā pirms daudziem gadiem, tagad mūziklā viņa ir uzveduma menedžere, viņas uzdevumi sniedzas pāri jebkādam iepriekšējam plānojumam, un ar prieku skatos, cik kolosāla jauna producentu, menedžeru paaudze ir izaugusi.

Arī es mācos no labiem paraugiem. Esmu pateicīga liktenim, ka 1999.gadā iepazinos ar uzņēmēju Aivu Vīksnu. Kopā esam veikušas daudz projektu. Aiva mērķtiecīgi atbalsta kultūras projektus, un es bez viņas uzdevumiem, bez viņas uzņēmumu stratēģijas nekad nebūtu varējusi producēt nedz "Putnu operu", nedz "Alisi Brīnumzemē", nedz "Īkstīti", nebūtu arī sociālo kultūras projektu - jauniešiem un bērniem ar īpašām vajadzībām. Es redzu, kā cilvēks pats sevi veido, kā mācās, kā īsteno savu biznesa stratēģiju."

Mūsu saruna beidzas uz optimistiskas nots. Leonarda paķer savas somas un teciņiem dodas uz lielo zāli, kur teju simts metru garumā izvietotas dekorācijas un vienlaikus skan gan komandas, gan brīnišķīga mūzika. Mēģinājumā tūdaļ "sāksies mans skats". Tas jau ir no mākslas brīvdienu sadaļas. Būs vēl divas nedēļu nogales, kad skatītājus veldzēs "Les Misérables".

 

 



Panākumu formula

• Laba izglītība

• Jau kopš bērnības ieradums strādāt ar lielu slodzi un neatlaidība mērķu sasniegšanā

• Nepieciešamība dzīves gaitā allaž mācīties un prasme zināšanas likt lietā

• Bagāta iztēle un racionālas domāšana vienlaikus

• Optimistiska dzīves pozīcija: grūtības uztverot nevis kā šķērsli, bet gan kā izaicinājumu

• Prasme strādāt komandā un novērtēt citu zināšanas

 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas