Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.50 (157) 2008. gada 10. decembris
            

  Biznesa kāpnes | Ar radošu dzirksteli un neatlaidību

Ietvara darināšana dzīvei un gleznām
Mudīte Luksa, "KV”


Foto: Māris Kaparkalējs "LV"

Aija Dīzenberga

  

Saules nav. Sniega nav. Tumsa rītā, tumsa vakarā. Lietus līst. Tādā noskaņā tu, cilvēks, ej pa ielu, iespiedis padusē drauga mākslinieka dāvinātu glezniņu, kuru grasies atdot salonā ierāmēt un pēc tam pakārt galvgalī kaut cik gaišumam.

Gluži negaidīti ietvara pasūtīšana izvēršas radošā procesā, jo, izrādās, var tā un var šitā, var izvēlēties desmitiem variantu, un ikreiz kaut kas būs citādi.

Kad pēc pāris dienām glezna gatava, saulespuķes tajā ir pieņēmušās košumā, spēkā – tik lielā, ka aizmirstas decembra lietus, visas nebūšanas, un tikai tagad pa īstam top skaidrs, cik liela vērtība nesīs prieku tavā mājā.




Darbs ar gaismu ikdienā

Šādi rituāli Aijas Dīzenbergas salonā "Viss" atkārtojas ik dienu desmitām reižu. Var vien apbrīnot pacietību, vieglumu un gaumi, ar kādu viņa konsultē savus klientus. Kad vēlāk par to runājam, viņa atzīstas - tas ir dabas dots talants. Mākslinieces aicinājums. "Man nav interesanti uzlikt vienai gleznai milzīgu, greznu rāmi. Man ir interesanti paņemt vienu it kā necilu darbiņu, kuru var uzčabināt, izcelt tā skaistumu un īpatnējumu - lūk, tas ir iznākums, kas sagādā gandarījumu. Arī klients aiziet laimīgs par iegūto. Es pat nepievēršu uzmanību, vai tā ir Purvīša glezna vai pavisam vienkārša fotogrāfija, vai zīmējums. Galvenais - ko ar to var izdarīt!"

"Allaž esmu vairījusies no situācijas, ka kāds varētu nodomāt - tur ir pārāk dārgi un grezni, tas nav man".

Kaut arī divās salona telpās izlikti gleznu rāmju un citu materiālu fragmentu paraugi un novietoti iepakoti gatavie darbi, šeit vairāk izskatās kā mazā izstādē. Pie sienām aplūkojamas gana daudz gleznu, un arī tās, kuras vēl gaida savu ietvaru, uzrunā ienācējus. Daži darbi ir izlikti pārdošanai, taču Aija teic, ka to nekādā ziņā nevar uzskatīt par vērā ņemamu komercdarbību, jo viņa pieņem tikai tās gleznas, kuras pašai patīk un piederas telpas gaisotnei. Harmoniskas ainavas, izteiksmīgas ziedu kompozīcijas.

Aija pati pa vidu - starojoša, gracioza, mākslinieciskā nevērībā apmestu šallīti ap kaklu. Viņa neslēpj, ka ir laimīga. "Es strādāju darbu, kas man tiešām patīk, un vēl ar to nopelnu naudu. Protams, ir pasūtījumu izpildes termiņi, kuri reizēm rada stresu, ir tehniskas un praktiskas rūpes, bet gandarījums par radošo darbu ikdienā atsver visu. Un vēl - es esmu ārkārtīgi bagāta ar tiem cilvēkiem, kurus gadu gaitā salonā esmu sastapusi un iepazinusi. Viņi man ir domubiedri, padomdevēji, skaļi izklausās, bet arī gaismas nesēji."

Tādi neierasti vārdi. Neierastas atziņas. Šajā laikā, kad tik daudz raizējamies par sadzīviskām lietām un tik maz domājam par savu dvēseli.

 

Aijas laimes atsvars

Bet Aijas laimei ir savs atsvars. Egīls. Cik viņa viegla, starojoša, tik viņš - uz zemes ar abām kājām stāvošs. "Es taču nevarētu tik brīvi nodarboties tikai ar radošām lietām, ja viņš negādātu par uzņēmuma praktisko pusi," tie ir nākamie vārdi pēc atklāsmes par brīvā lidojuma sajūtu darbā. Gleznu ierāmēšana, un par to aizdomāsies tikai retais, īstenībā ir pietiekami nopietna ražošana. Patlaban SIA "Doze L", kas pārvalda šo salonu, divas gleznu ierāmēšanas darbnīcas (viena no tām apvienota ar otru pasūtījumu pieņemšanas salonu) un trīs noliktavas nodarbina 12 cilvēku. Īsts mazais uzņēmums ar piecpadsmit gadu ilgu vēsturi.

"Kad nopirkām telpas darbnīcām, šķita, ka tās ir ļoti plašas un pietiks ilgam laikam. Bet pēc pāris gadiem tās jau kļuva par šaurām, tādēļ nomājam vēl trešās noliktavas telpas. Darbnīcās ir zāģi koka, alumīnija un plastmasas zāģēšanai, stūru savienošanas iekārtas - pneimatiskās un hidrauliskās - un citas iekārtas," stāsta Egīls. Tik lielas noliktavas ir vajadzīgas tādēļ, lai varētu uzglabāt gleznu ierāmējuma izgatavošanai nepieciešamos materiālus vismaz ar mēneša rezervi. Turklāt tieši no ražotājiem tie jāiegādājas lielās partijās. "Tur nevar nopirkt dažus metrus līstīšu vai rāmju materiāla. Gleznu rāmji, furnitūra rāmju izgatavošanai, dažādi noformējuma elementi ir ļoti daudzveidīgi, līstes ir trīs metru garumā, un tās jāsastrādā. Arī stikli ir dažādi: parastie, matētie, tad vēl tā dēvētie muzeja stikli. Muzeja stikli ir ekskluzīvi, Vācijā vakuuma tehnikā izgatavoti, ar īpašu - gandrīz simtprocentīgu gaismas caurlaidību (parastajiem stikliem tā pārsniedz tikai 60 procentu). Starpība ir acīm redzama, un arī cena atbilstoša - 120 latu par kvadrātmetru. Mūsu uzņēmums ir šā stikla izplatītājs Latvijā. Bet darbnīcas strādā tā, lai varētu nodrošināt no pārējiem radniecīgiem uzņēmumiem atšķirīgu piedāvājumu. Liela daļa konkurentu materiālus pērk no lietuviešiem, kuri reizi nedēļā tos pieved Latvijā. Tad visiem tie ir vienādi. Ja pērkam tieši no ražotājiem, iespējams piemeklēt arī ko īpašu."

 

Gan vēstnieki, gan pensionāri vienādā cieņā

Egīls uzsver - kaut gan uzņēmums ir mazs, tā ļaudīm savstarpēji ļoti jāpieslīpējas, un tas nav bijis viegli. Gan pasūtījumu pieņēmējām - konsultantēm, gan amatniekiem - pasūtījumu izgatavotājiem. Aija slavē savas kolēģes Līgu un Ivetu, kurām esot atšķirīgs darba stils, bet rezultāts - allaž iepriecinošs. Dēls Kārlis, kurš studē autotransporta un loģistikas lietas, pārvalda noliktavas darbu un materiālu pasūtīšanas jomu, pārējo kārto Egīls. Visgrūtāk esot izmācīt labus amatniekus. Viņiem nepieciešama gan pirkstu veiklība, gan ārkārtīga precizitāte, vēl arī zināma mākslinieciskā izjūta, lai ne tikai vadītos pēc visiem priekšrakstiem, bet saprastu, kā īsti ietvars jāveido.

Uzņēmuma pieredze nodrošinājusi arī pasūtījumus. Aija rindo vērienīgākos klientus: Saeima, Valsts kanceleja, Valsts prezidenta kanceleja, ministrijas. Tad vēl vēstniecības: Beļģijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas un citas. "Tikko pēc salona atvēršanas pirmais lielais pasūtītājs bija ASV vēstniecība, pēc tam tad individuāli ieradās tās darbinieki. Latvijā viņi ierodas strādāt uz vairākiem gadiem, atveduši līdzi savas mīļās bildes, un tām vajadzīgi ietvari. Māksliniekiem notiek izstādes, tad jārāmē ļoti daudz darbu. Viens no uzticīgākajiem klientiem ir gleznotājs Jāzeps Pīgoznis. Arī Ilmārs Blumbergs. Henrihs Vorkals. Īra Rozentāle. Pašlaik daudz rāmējam Jurim Toropinam - viņš gatavojas izstādei pavasarī. Atceros, Kuldīgas muzejā bija ļoti vērtīga latviešu mākslinieku gleznu kolekcija, tās tika restaurētas, un mēs ierāmējām. Tas bija ārkārtīgi skaists darbs dvēselei. Patiešām radošs darbs. Es jūtos līdzdalīga pie mākslas darba - skatītājs taču vērtē visu kopumā."

Tomēr aplam būtu domāt, ka salonā tiek gaidīti tikai izsmalcināti un turīgi klienti. Aijai ir savi principi. "Mums vienmēr ir bijis tāds piedāvājums, ka augstu kvalitāti varam sasniegt arī lētajā galā - pie mums var atnākt pensionārs ar bildi, un to ļoti skaisti ierāmēsim par tiešām pieņemamu cenu. Uz salonu droši var nākt cilvēki ar dažādām materiālajām iespējām, vienmēr atradīsim kaut ko piemērotu. Allaž esmu vairījusies no situācijas, ka kāds varētu nodomāt - tur ir pārāk dā rgi un grezni, tas nav man."

 

Uz tirgu ar zeķu taurenīšiem

Protams, ne Aija, ne Egīls nav gleznu ierāmētāji no paaudzes paaudzē. Varbūt Dīzenbergu ģimenē tā kādreiz būs - viņiem taču ir trīs bērni. Šis ceļš vēl ir Latvijas uzņēmēju nākotne.

Aija ir vēsturniece, un astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā strādāja vispirms Vēstures muzejā, pēc tam redakcijā, kur veidoja enciklopēdijas. Tā savulaik skaitījās ļoti prestiža nodarbe, tikai alga bija niecīga. Egīls augstskolā ieguva inženiera celtnieka profesiju un Inčukalna mežrūpniecības saimniecībā vadīja būvniecības darbus. "Maksāja maz, centos visādi piepelnīties ārpus darba laika."

Viens no piepelnīšanās veidiem bija brošiņu-taurenīšu gatavošana no balta, caurspīdīga zeķu adījuma. To batikoja, uzlika spīdumus, uzvilka uz smalka rāmīša, piestiprināja pie saspraužamās adatas un pārdeva tirgū. Tagad grūti iedomāties, bet tā bija. "Kad vienubrīd apjēdzu, ka nav vairs naudas, par ko bērniem zeķītes nopirkt, nozvērējos - darīšu, cik spēka, bet nabadzību necietīšu," tālaika apņemšanos pauž Aija.

"Ar tiem taurenīšiem papildus nopelnījām vismaz tik daudz, lai elpu var ievilkt. Pēc valsts neatkarības atgūšanas līdzšinējā mežrūpniecības sistēma sabruka un es aizgāju no Inčukalna," turpina Egīls. "Kopā ar draugu, mākslinieku, nolēmām, ka ir jāmeklē patstāvīga nodarbošanās, lai varētu nodrošināt sevi un ģimeni. Deviņdesmito gadu sākumā braukājām uz dažādām izstādēm Lietuvā un Igaunijā un mēģinājām tur atrast kaut ko tādu, kā pie mums nebija un ko varētu pārņemt savam biznesam. Tā ieraudzījām gleznu rāmju klāstu un uzreiz novērtējām, ka Latvijā šāds pakalpojums nav manīts. Vispirms 1994.gada sākumā atvērām pasūtījumu pieņemšanas salonu un darbnīcu "VEF" sporta centra pajumtē. Finansiālā ziņā sākums bija ļoti grūts - darbnīca jāiekārto, izejmateriāli jāpērk, nauda jātērē arī reklāmai."

Banku kredīti tolaik faktiski nebija pieejami, un kompanjoni naudu aizņēmās no privātpersonām. Procentu likmes bija šiem laikiem neaptverami augstas. "Kādreiz pārrunājam un paši brīnāmies, kā toreiz spējām noturēties un visus parādus atdot, bet mēs to izdarījām," tā Aija.

Laimīga sakritība - tas šim biznesam bija īsti veiksmīgs laiks: jaunbagātnieki, kas bija tikuši pie ātrās naudas, būvēja villas ar tornīšiem un savās jaunuzbūvētajās pilīs vēlējās redzēt arī efektīgas gleznas iespējami greznā ierāmējumā. Parastie cilvēki šo pakalpojumu sākuši izmantot palēnām, bet toties pastāvīgi. Pirmais prestižais un liela apjoma pasūtījums bijis viesnīcas "Radisson SAS" bilžu ierāmēšana.

 

Ar optimisma dzirksteli

Nākamgad Aija un Egīls atkal posīsies uz profesionālo izstādi Itālijā, Boloņā. Tur var gan dibināt kontaktus ar ražotājiem, gan aplūkot jaunākās tendences šajā biznesā. Jā, arī gleznu ierāmēšanā ir mode, kas mainās. Savulaik modē nāca alumīnija rāmji, kurus sākotnēji Latvijā darināja tikai SIA "Doze L", tad spoguļu ierāmēšana, kas ir nozīmīgs atzars Dīzenbergu biznesā. Pie tam ietvaru vajag ne tikai gleznām, bet arī dažādiem diplomiem, atzinības rakstiem, piemiņas zīmēm, ko karina pie sienas.

Valsts deviņdesmitgadi gaidot, šādu pasūtījumu bijis simtiem, bet Aija lēš, ka turpmāk valsts iestādes salonā būs retāki klienti.

Toties citu joprojām netrūkst. "Man nav nekā slikta, ko teikt!" viņa iesaucas. "Es neatbalstu to histēriju, kas gāžas no avīzēm, televīzijas un radio. Runa nav par to, ka vajadzētu kaut ko slēpt, bet var taču informēt lietišķi, uzmundrinot. Kādēļ mūs visu laiku tik ļoti baida? Vispirms baidīja, ka naudu vajag krāt, nedrīkst tērēt. Tagad stāsta, ka tomēr vajadzētu tērēt veikalos, jo stājas valsts ekonomika. Pēc dabas esmu optimiste, man šī dzirkstele ir dota, un drūmajai noskaņai nepaļaujos. Bet varbūt citi, kam kurāžas mazāk, šīs negatīvās informācijas dēļ depresijā nolaiž rokas un pat nemeklē izeju no sarežģījumiem, ja tādi ir radušies."

Ziemassvētku tuvums nemaz īpaši nav jāpiemin. Aijai rokās kā maza glezna stiklotā ietvarā izšuvums krustdūrienā - adventa vainags ar sārtu lenti un zeltītām svecītēm.

"Tā ir viena no daudzajām šāda veida Ziemassvētku dāvanām. Mēs rāmējam ārkārtīgi daudz izšuvumu. Tos darina ne tikai kundzes pensijas gados, bet arī jaunas meitenes. Ļoti akurāti, skaisti izšuvumi. Tā ir vērā ņemama mūsu darba daļa. Izšuvējas saka, ka šī nodarbe palīdz atpūsties, aizmirst stresu - šajā rūpīgajā darbiņā tiek ieliktas labākās domas, sirds siltums. Un tas viss tiek dāvanas saņēmējam - vai nav brīnišķīgi?"

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas